Vladimirs Ivanovičs atver acis. Redzami nodzeltējuši griesti. No kauna un lēto cigarešu dūmiem. Viņš pieceļas no gultas, sakārto gultasveļu, novelk pidžamas bikses un ieiet vannasistabā. Tā ir telpa ar zilām sienām, pāris skapīšiem, izlietni un vecu duškabīni. Vladimirs Ivanovičs iztīra zobus un noskalo seju ar vēsu ūdeni. Viņš paskatās spogulī un lētticīgi, pašapzinīgi un it kā droši pasmaida (kādā žurnālā bija rakstīts, ka tā vajag sākt dienu). Spoguļattēlā var redzēt neveselīgos zobus.
Vladimirs ieiet dzīvojami-guļamajā istabā un apģērbj savu pelēko uzvalku, kura bikses viņam nedaudz spiež un žakete ir nedaudz par platu. Viņš paņem maku, atslēgas, mēnešbiļeti, cigarešu paciņu un šķiltavas, un dodas projām, aizslēdzot durvis. (ārā, starp citu, ir pavasaris un, lai arī nedaudz apmācies, tomēr gaišs)
Trolejbusa pieturā ir 3 pelēki uzvalki. Viens kādam jaunam studentam, ne pārāk dārgs, otrs ir firmas un maksā tikpat, cik dārgs televizors (televizori tajā laikā vēl bija ļoti dārgi). Trešais uzvalks, kas iekāpj 32. trolejbusā, ir Vladimira Ivanoviča.
Vladimirs strādā valsts pastā, pie sūtījumu saņemšanas lodziņa. Cilvēki viņam padod lapiņu, kurā rakstīts, ka tiem pienācis sūtījums, un Vladimirs tiem padod paciņas vai svarīgas, ierakstītas vēstules. Vladimirs saviem paziņām, kas viņu mēdz saukt par Vladi, saka, ka tas nav nekas daudz, taču arī tas kādam jādarot. Ka tāds ir Dieviņa plāns. (lai arī viņš īpaši neticēja Dievam, un par Dievu neko daudz nezināja, tikai to, kas bija ieaudzināts bērnībā)
Pulkstenis ir 8:15, darbalaika sākums ir 8:30. Vladimirs izsmēķē cigareti un tuvākajā kioskā nopērk pudeli limonādes. Pulkstenis ir 8:22, Vladimirs apsēžas pie sava lodziņa.
Līdz pulkstens 12:00, kad ir pusstundas pārtraukums, pie lodziņa nepienāk neviens cilvēks. Vladimirs apēd pāris sviestmaizes un uzsmēķē.
Pulkstens 16:43 veca sieviete novalkātās drēbēs un salmu platmali galvā Vladimiram iedod savu lapiņu, un Vladimirs tai izsniedz mazu paciņu. Viņš netīši pagūst izlasīt, ka tas ir lēts rokas pulkstenis no preču kataloga. "Tas, ko es te daru, nav nekas daudz, bet arī tas kādam jādara," viņš nodomā.
Vladimirs beidz darbu 18:30, pēc vecās sievietes vairs neviens nebija piegājis pie viņa lodziņa. Viņš iziet uz trokšņainās, vakara pilnās ielas, ir pavēss un gaiss ir spiedīgs, drīz sāks līt. Vladimirs Ivanovičs aizdedzina cigareti, un, pa ceļam uz trolejbusa pieturu, viņš ieiet kādā veikalā un nopērk pudeli alus, ko ieliek maisiņā un visu ceļu līdz mājām vīsta to sev klāt, it kā kaunēdamies, ka cilvēki to redz. Viņam ir 32 gadi.
Kad Vladimirs ir mājās, viņš novelk kurpes, nedaudz ieēd un apsēžas krēslā pretī televizoram. Viņš atkorķē alus pudeli un aizdedzina cigareti. Televizorā rāda ziņas, un Vladimirs Ivanovičs tīksmīgi noskatās uz autoizstādes apskatu. Kad sižets beidzās, viņš iedomājas par savu dzīvi. Vecāki, bērnība, skola, licejs, Anna, sava dzīvokļa īrēšana, Anna ir prom, darbs pasta nodaļā.
'Nav nekas daudz, bet arī tas kādam jādara,' Vladimirs Ivanovičs nodomā un nospiež cigareti pelnu traukā.
Vladimirs ieiet dzīvojami-guļamajā istabā un apģērbj savu pelēko uzvalku, kura bikses viņam nedaudz spiež un žakete ir nedaudz par platu. Viņš paņem maku, atslēgas, mēnešbiļeti, cigarešu paciņu un šķiltavas, un dodas projām, aizslēdzot durvis. (ārā, starp citu, ir pavasaris un, lai arī nedaudz apmācies, tomēr gaišs)
Trolejbusa pieturā ir 3 pelēki uzvalki. Viens kādam jaunam studentam, ne pārāk dārgs, otrs ir firmas un maksā tikpat, cik dārgs televizors (televizori tajā laikā vēl bija ļoti dārgi). Trešais uzvalks, kas iekāpj 32. trolejbusā, ir Vladimira Ivanoviča.
Vladimirs strādā valsts pastā, pie sūtījumu saņemšanas lodziņa. Cilvēki viņam padod lapiņu, kurā rakstīts, ka tiem pienācis sūtījums, un Vladimirs tiem padod paciņas vai svarīgas, ierakstītas vēstules. Vladimirs saviem paziņām, kas viņu mēdz saukt par Vladi, saka, ka tas nav nekas daudz, taču arī tas kādam jādarot. Ka tāds ir Dieviņa plāns. (lai arī viņš īpaši neticēja Dievam, un par Dievu neko daudz nezināja, tikai to, kas bija ieaudzināts bērnībā)
Pulkstenis ir 8:15, darbalaika sākums ir 8:30. Vladimirs izsmēķē cigareti un tuvākajā kioskā nopērk pudeli limonādes. Pulkstenis ir 8:22, Vladimirs apsēžas pie sava lodziņa.
Līdz pulkstens 12:00, kad ir pusstundas pārtraukums, pie lodziņa nepienāk neviens cilvēks. Vladimirs apēd pāris sviestmaizes un uzsmēķē.
Pulkstens 16:43 veca sieviete novalkātās drēbēs un salmu platmali galvā Vladimiram iedod savu lapiņu, un Vladimirs tai izsniedz mazu paciņu. Viņš netīši pagūst izlasīt, ka tas ir lēts rokas pulkstenis no preču kataloga. "Tas, ko es te daru, nav nekas daudz, bet arī tas kādam jādara," viņš nodomā.
Vladimirs beidz darbu 18:30, pēc vecās sievietes vairs neviens nebija piegājis pie viņa lodziņa. Viņš iziet uz trokšņainās, vakara pilnās ielas, ir pavēss un gaiss ir spiedīgs, drīz sāks līt. Vladimirs Ivanovičs aizdedzina cigareti, un, pa ceļam uz trolejbusa pieturu, viņš ieiet kādā veikalā un nopērk pudeli alus, ko ieliek maisiņā un visu ceļu līdz mājām vīsta to sev klāt, it kā kaunēdamies, ka cilvēki to redz. Viņam ir 32 gadi.
Kad Vladimirs ir mājās, viņš novelk kurpes, nedaudz ieēd un apsēžas krēslā pretī televizoram. Viņš atkorķē alus pudeli un aizdedzina cigareti. Televizorā rāda ziņas, un Vladimirs Ivanovičs tīksmīgi noskatās uz autoizstādes apskatu. Kad sižets beidzās, viņš iedomājas par savu dzīvi. Vecāki, bērnība, skola, licejs, Anna, sava dzīvokļa īrēšana, Anna ir prom, darbs pasta nodaļā.
'Nav nekas daudz, bet arī tas kādam jādara,' Vladimirs Ivanovičs nodomā un nospiež cigareti pelnu traukā.
*********************************
Vladimirs Ivanovičs piezvana mātei, noliek klausuli, apēd tomātmaizīti un vienu siļķu rullīti, izņem no skuvekļa žileti, taču nepārgriež vēnas, noliek žileti uz izlietnes malas un atgriežas dzīvojami-guļamajā istabā.Viņš aplaiž skatu savam pieticīgajam apartamentam, un ierauga tukšo alus pudeli, ko vakar izdzēris.
Tīri impulsīvi Vladimirs Ivanovičs izmet alus pudeli pa logu, cenšoties kaut kur izlikt savu dumpību, un tulīt pat noiet lejā un savāc uz asfalta saplīsušo stiklu, izber lauskas mistkastē, atgriežas savā istabā un apēd vēlvienu siļķu rullīti, kas, jau nedaudz apkaltis, mierīgi un ne par ko nelikdamies ne zinis, guļ uz keramikas šķīvīša.
Tad viņš iet pie miera un esot zem segas kā pieaudzis bērns ar bārdas rugājiem noskaita tēvreizi un tulīt pat aizmieg.
***
Naktī Vladimirs Ivanovičs sapnī redz, ka kāds viņam sit pa vēderu, bet viņam ir sasietas rokas, viņš nevar sist pretī. No rīta to atceroties, viņš saprot, ka viņš nekad nevienam nav iesitis. Viņš neiztīra zobus un aizbrauc ar vilcienu līdz upei, kur nopeldas pilnīgi kails. Nākot ārā no ūdens, viņš saprot, ka viņam nav dvieļa un uzvelk drēbes uz slapjās miesas, kas nākas grūti, jo audums līp klāt ādai. Vilcienā braucot mājup, Vladimirs nopērk no vagonā esošā tirgotāja saldējumu un noķēpā savu kaklasaiti. Mājās esot viņš nevar atrast televizora pulti un sapratis, ka meklēt to ir bezjēdzīgi, apsēžas krēslā pretī televizoram un bezmērķīgi un apātiski blenž izslēgtā televizora ekrānā.
***
Vladimirs Ivanovičs ir dabūjis gripu un neiet uz darbu jau otro dienu. Kopš sācis strādāt, viņš visas dienas ir bijis darbā, bet tagad viņam nav spēka aiziet tālāk par tualetes podu, lai pavemtu. Viņš jau 30 stundas pilnīgi izmisis vārtās savā gultā un svīst, nevar aizmigt un murgo kaut ko par to, ka pie viņa lodziņa pastā pienāk SS virsnieks (Vladimirs ir ebrejs) un kliedzot virsū Vladimiram noliek savā priekšā mapi ar pāri par 5000 sūtījumu izņemšanas lapiņām, Vladimirs paņem pirmo lapiņu un dodas uz lielajiem plauktiem, kur glabājas sūtījumi, taču tur nekā nav, viņš pagūst atcerēties, ka vakar vakarā kopā ar saviem paziņām, kas viņu mēdz saukt par Vladi, ir visas paciņas, tajā skaitā SS virsniekam domātās, ieķīlājis lombardā un iegūto naudu nodzēris konjakā.
Tīri impulsīvi Vladimirs Ivanovičs izmet alus pudeli pa logu, cenšoties kaut kur izlikt savu dumpību, un tulīt pat noiet lejā un savāc uz asfalta saplīsušo stiklu, izber lauskas mistkastē, atgriežas savā istabā un apēd vēlvienu siļķu rullīti, kas, jau nedaudz apkaltis, mierīgi un ne par ko nelikdamies ne zinis, guļ uz keramikas šķīvīša.
Tad viņš iet pie miera un esot zem segas kā pieaudzis bērns ar bārdas rugājiem noskaita tēvreizi un tulīt pat aizmieg.
***
Naktī Vladimirs Ivanovičs sapnī redz, ka kāds viņam sit pa vēderu, bet viņam ir sasietas rokas, viņš nevar sist pretī. No rīta to atceroties, viņš saprot, ka viņš nekad nevienam nav iesitis. Viņš neiztīra zobus un aizbrauc ar vilcienu līdz upei, kur nopeldas pilnīgi kails. Nākot ārā no ūdens, viņš saprot, ka viņam nav dvieļa un uzvelk drēbes uz slapjās miesas, kas nākas grūti, jo audums līp klāt ādai. Vilcienā braucot mājup, Vladimirs nopērk no vagonā esošā tirgotāja saldējumu un noķēpā savu kaklasaiti. Mājās esot viņš nevar atrast televizora pulti un sapratis, ka meklēt to ir bezjēdzīgi, apsēžas krēslā pretī televizoram un bezmērķīgi un apātiski blenž izslēgtā televizora ekrānā.
***
Vladimirs Ivanovičs ir dabūjis gripu un neiet uz darbu jau otro dienu. Kopš sācis strādāt, viņš visas dienas ir bijis darbā, bet tagad viņam nav spēka aiziet tālāk par tualetes podu, lai pavemtu. Viņš jau 30 stundas pilnīgi izmisis vārtās savā gultā un svīst, nevar aizmigt un murgo kaut ko par to, ka pie viņa lodziņa pastā pienāk SS virsnieks (Vladimirs ir ebrejs) un kliedzot virsū Vladimiram noliek savā priekšā mapi ar pāri par 5000 sūtījumu izņemšanas lapiņām, Vladimirs paņem pirmo lapiņu un dodas uz lielajiem plauktiem, kur glabājas sūtījumi, taču tur nekā nav, viņš pagūst atcerēties, ka vakar vakarā kopā ar saviem paziņām, kas viņu mēdz saukt par Vladi, ir visas paciņas, tajā skaitā SS virsniekam domātās, ieķīlājis lombardā un iegūto naudu nodzēris konjakā.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru